Šis mācību gads tūliņ noslēgsies, tad būs brīvlaiks un pēc tam, septembrī vai vēlāk skolēni atkal atgriezīsies skolā klātienē.

Man ļoti gribētos, ka tad, kad varēs atkal uz skolu iet klātienē, vecāki pavadītu un skolotāji sagaidītu skolēnus ar vārdiem, kas spēcina un iedrošina, nevis uzsvērtu to, cik daudz ir pazaudēts, neiemācīts, nokavēts.
Mēs, pieaugušie, varam ar saviem vārdiem sniegt to motivāciju mācībām, kas šobrīd daudziem ir ļoti nokritusies, ja mēs skolā skolēnus sagaidām kā varoņus, kas ir pārvarējuši grūtības.

Iespējamie zaudējumi un ieguvumi

Paskatāmies tā praktiski, kādi ir iespējamie zaudējumi un ieguvumi no attālinātām mācībām. Galvenais, ko mēs varam pateikt ir tas, ka Latvijā starp skolām pat vienā pilsētā un vienā novadā ir bijušas milzīgas atšķirības. Piemēram, ir skolas, kurās gandrīz visiem skolēniem mācību slodze ir būtiski pieaugusi, bet ir skolas, kur lielākai daļai mācību slodze ir tāda pati kā iepriekš, vai pat samazinājusies. Ir skolas, kurās katru dienu ir daudz tiešsaistes stundu, bet ir skolas, kurās ir tikai pāris tiešsaistes stundas nedēļā.

Taču ir tendences, ko varam novērot arī kopumā. Kopumā skolas samazināja mācību satura apjomu – tātad skolēni apguva mazāk akadēmiskās zināšanas nekā būtu apguvuši klātienē. Lielbritānijā ir veikts pētījums, kas saka, ka skolēni attālināti mācoties ir zaudējuši 2 mēnešu mācību apjomu, bet iesaka skatīties uz šiem datiem ar piesardzību. Arī šim pētījumam ir ierobežojumi nosakot tiešo ietekmi un kā jau es iepriekš teicu, Latvijā skola no skolas ļoti atšķiras. Edurio un Izglītības un zinātnes ministrijas veiktajā aptaujā skolēni, kuri šogad kārto centralizētos eksāmenus kā galvenās grūtības norādīja, ka viņiem ir grūti koncentrēties, sevi motivēt mācībām, ka viņiem ir pārāk liela mācību slodze un pietrūkst socializēšanās ar klases biedriem, skolas biedriem. Tie būtu tie iespējamie zaudējumi.

Par pozitīvajiem ieguvumiem. Skolēni ir mācījušies pielāgoties jaunai situācijai. Apguvuši digitālās prasmes, elektronisko saziņu, patstāvību. Šajā aptaujā, kuru es iepriekš pieminēju, visvairāk 12. klašu skolēnu norādīja, ka viņi uzlaboja prasmi patstāvīgi mācīties un iemācījās plānot savu laiku (abas atbildes atzīmēja 41% skolēnu). Ne tikai 12. klašu, bet dažādu vecumu skolēni ir guvuši milzīgu pieredzi. Tieši mācīties no savas pieredzes ir pašas vērtīgākās mācības. Šo pieredzi skolā pēc tam vajadzētu analizēt, pārdomāt – par sociālo taisnīgumu, par valsts lomu, par vērtībām, par ģimeni un par mājsaimniecību, par veselību, par noteikumu izstrādāšanu un to ievērošanu un daudzām citām tēmām.

Bet skatoties uz šo, rodas sajūta, ka liela daļa sabiedrības akadēmisko zināšanu neiegūšanu vai iekavēšanu vērtē daudz augstāk nekā tās prasmes un to dzīves pieredzi, ko bērni un jaunieši šajā laikā ir ieguvuši.

Dzīves prasmes un pieredze

Manuprāt, šajā laikā iegūtās dzīves prasmes un pieredze ir ļoti, ļoti svarīga. Es agrāk skolā strādāju par fizikas skolotāju un 8., 9. klasē, kad skolēni tikko sāk mācīties fiziku mana pieeja bija viņiem dot iespēju fiziku pēc iespējas vairāk sajust, dzirdēt, redzēt. Lai skolēni sajūt dažādus materiālus, paši izmēģina, izmēra, novēro dabas parādības. Lai pēc tam vidusskolas klasēs viņi var teoriju un formulas piesaistīt kaut kam, ko viņi jau pazīst, ko ir pieredzējuši. Elastības spēks – ā, mēs toreiz ar tām atsperēm darbojāmies. Līdzīgi arī ar šobrīd iegūto pieredzi. Ļoti daudzos priekšmetos var balstīt teoriju uz skolēnu pieredzi no pēdējā gada. Kāpēc lielumus rēķina uz 100 tūkst. iedzīvotājiem, lai tos varētu salīdzināt? Kas ir eksponenciāls pieaugums? Kāda ir valsts loma demokrātijā? Kādas ir cilvēku pamatvajadzības? Cik nozīmīga man, personīgi, ir socializēšanās? Kāda ir mana personīgā atbildība pret sabiedrību, kāda ir katra līdzatbildība?

Kāpēc kopumā kā sabiedrība mēs nenovērtējam šīs prasmes un pieredzi? Manuprāt, tas ir tāpēc, ka to ir grūti izvērtēt skolas solā un tāpēc arī par šādām prasmēm parasti neliek punktus un atzīmes un nerunā par to, kas sanāk un kas vēl jāuzlabo.

• Mēs zinām, ka skolēni skolā mācās patstāvību. Skolēni veic individuālus darbus, skolēni mācās stratēģijas, kā tikt galā bez skolotāja. Šogad mēs varējām praktiski uzzināt, cik patstāvīgi viņi ir, cik labi prot patstāvīgi mācīties, kad tas ir nepieciešams.
• Mēs zinām, ka skolēni skolā mācās strādāt ar datoru un digitālām programmām. Bet šogad mēs varējām uzzināt, cik labi viņi paši var apgūt jaunas tehnoloģijas un digitālos rīkus, kad tas ir nepieciešams.
• Mēs zinām, ka skolā māca pielāgoties nestandarta uzdevumiem, jautājumiem, kuriem nav viena pareizā atbilde, bet tieši šogad mēs varējām uzzināt, cik labi viņi spēj pielāgoties pārmaiņām.

Sanāk, ka pandēmija ļāva mums šīs prasmes diagnosticēt.

21. gadsimta prasmes nav tās, kuras var demonstrēt apsēdinot jaunieti pie galda, iedodot darba lapu un pildspalvu. Pandēmija un attālinātās mācības mums ļauj izvērtēt, ko skolēni šobrīd var paveikt un ko vēl nevar - mēs varam diagnosticēt 21. gadsimta prasmes.

Vai 21. gadsimta prasmes ir jāmāca skolā?

Bet vai šīs prasmes ir jāmāca skolā nevis ģimenē? Kad mēs gājām skolā, tās nemācīja. Jā, skolā nav jāmācās tikai akadēmiskās zināšanas, jaunajā saturā un pieejā tās sauc par caurviju prasmēm.

Arī starptautiski, Andreas Šlaihers, OECD izglītības un prasmju direktorāta vadītājs 2015. gadā (vēl pirms pandēmijas) grāmatā “Četru dimensiju izglītība” raksta:

“Agrāk izglītība bija par kaut kā mācīšanu. Tagad tā ir par uzticama kompasa izveidi un navigācijas prasmju apgūšanu, lai atrastu savu ceļu arvien nenoteiktajā, nepastāvīgajā un neskaidrajā pasaulē. Mūsdienās mēs vairs precīzi nezinām, kā lietas virzīsies. Bieži esam pārsteigti un mācāmies no neparastā. Dažreiz kļūdāmies. Un bieži mācīšanās un izaugsmes kontekstu veido pareizi saprastas kļūdas un neveiksmes. [..] Skolām nepieciešams vadīt pāreju no pasaules, kurā tradicionālās zināšanas strauji zaudē vērtību, uz pasauli, kurā pieaug dziļu kompetenču vērtība, pamatojoties uz tradicionālo un moderno zināšanu sajaukumu apvienojumā ar prasmēm, rakstura īpašībām un pašmācību.”

Es būšu pat, varbūt, pārāk tiešs, izdarot secinājumu no teiktā. Pandēmija ir tāda situācija, kam mums ir jāsagatavo bērni un jaunieši. Mēs ceram, ka tā vēlreiz nekad nepienāks, bet 21. gadsimtā pasaule ir nenoteikta, nepastāvīga un neskaidra. Nebūs pandēmija, būs ekonomiskā krīze, klimata krīze, demogrāfiskā krīze vai kāda cita krīze.

Šis ir brīdis, kad mēs kā vecāki un mēs kā skolotāji varam saprast – kas skolēniem vēl pietrūkst, kas viņiem vēl jāapgūst no šīm prasmēm, rakstura īpašībām, no pašmācības, lai arī nākotnē varētu pārvarēt šādas krīzes.

Ko mēs varam diagnosticēt?

Esmu aprakstījis jautājumus 5 nozīmīgām pramēm, kurus sev uzdot un padomāt vecākiem par savu bērnu, vai skolotājiem par savas klases bērniem un jauniešiem.

1. Patstāvīga mācīšanās un pašvadīta mācīšanās

Patstāvīga mācīšanās nav tas pats, kas pašvadīta mācīšanās. Tas, ko skolēni darīja attālinātās mācībās lielākoties bija patstāvīga mācīšanās. Pašvadīta mācīšanās ir kas vairāk – skolēns uzstāda sev mācīšanās mērķus. Pēc pabeigtiem darbiem vai dienas beigās izvērtē, kā viņam gājis, izdara secinājumus. Saprot, kas viņam pašam jāpamaina, pazīstot sevi kā personu, savas emocijas, uzvedību.

• Kā izskatās, ka viņš / viņa patstāvīgi mācās? Ja mēs gribam, lai viņš /viņa tiktu galā viens pats, bet vēl šobrīd netiek – kā izskatītos tā ideālā situācija, ka viņš / viņa pati patstāvīgi mācītos?
• Cik ilgi viņš / viņa var koncentrēties uz mācībām? Cik tās ir minūtes, cik stundas?
• Cik labi viņš / viņa prot sekot līdzi savam mācīšanās procesam?

2. Mācīšanās stratēģijas un paņēmieni

• Ko viņš / viņa dara, kad nezina, ko darīt?
• Kā viņš / viņa rīkojas, ja nesaprot? Vai paliek nervozs, sāk trakot, vai ievelk dziļu elpu, mēģina nomierināties?
• Kā viņš / viņa sāk izstrādāt apjomīgus darbus? Vai skola ar šo palīdz? Darbus ir grūti iesākt no baltas lapas, gan argumentētu eseju, gan radošus darbus – vai ir ieteikumi ko darīt vispirms, ko pēc tam?

Ir eksāmenu laiks un nesen veiktā aptaujā stratēģijas ir tas, ko skolēni visvairāk vēlētos, gatavojoties eksāmeniem. Pat vairāk nekā klātienes mācības.

3. Digitālās prasmes un digitālie rīki

• Kā viņš / viņa apgūst jaunu digitālo rīku lietošanu? Vai nepieciešama instrukcija, vai viņš / viņa mēģinās spiest pogas un atklāt rīku iespējas?
• Vai tad, ja pirmo reizi ir nepieciešama palīdzība, atbalsts, digitālo rīku lietošanā, nākamajās reizēs viņš / viņa pats tiek galā?
• Vai viņam / viņai ir viegli nošķirt virtuālo pasauli no reālās? Cik viegli ir nolikt nost planšeti vai datoru, ja ir iespēja iziet ārā, satikties ar draugiem vai citas aktivitātes reālajā pasaulē?

4. Socializēšanās un sadarbība  

• Vai viņš / viņa uztur kontaktus ar saviem vienaudžiem arī pandēmijas laikā? Vai sazinās ar draugiem elektroniski, vai iet pastaigāties, uzspēlē basketbolu?
• Kāda ir vecāku un kāda ir skolotāju loma, nodrošinot socializēšanos?
• Kā viņš / viņa sadarbojas ar vienaudžiem attālināti? Vai jūs zināt, vai viņš / viņa sarakstās, sazvanās pieklājīgi? Vai atbalsta, paslavē savus draugus?

5. Pielāgošanās pārmaiņām

• Cik viegli viņš / viņa pielāgojas pārmaiņām?
• Cik laicīgi viņam / viņai jāzina par to, kas notiks, lai tam sagatavotos? Cik laicīgi jāzina, ja pašvaldība ir drošajā sarakstā un mācības atsāksies klātienē, lai tam mentāli sagatavotos? Cik laicīgi mans bērns pielāgojas jaunam stundu sarakstam?
• Kāda bija viņa / viņas iniciatīva pielāgojot vidi, plānojot laiku attālinātām mācībām? Vai vecākiem vajadzēja visu noorganizēt, vai bērns arī kaut ko ieteica? Vai jaunietis pārdomā, ko varētu uzlabot, cikos celties, lai attālinātās mācības noorganizētu labāk?

Izmantojiet šo laiku! Pavērojiet savus bērnus. Ko pandēmija izgaismo par viņu prasmēm, zināšanām, rakstura īpašībām un mācīšanās vajadzībām.